Kādu atbalstu no vecākiem gaida pusaudzis?
Mana pieredze šajā jomā, t.i., darbošanās ar pusaudžiem, salīdzinoši ir pavisam neliela, tomēr jau atstājusi spilgtus mirkļus, sajūtas un dziļas pārdomas. Neesmu ne profesionāls pedagogs, ne psihologs, pat ne karjeras konsultants, tādēļ rakstu kā cilvēks, kurš domā, ka sapratne, mijiedarbība un mīlestība „glābs pasauli”. Tātad manas pārdomas pēc pavadītiem dažiem gadiem kopā ar bērniem nometnēs un pašizaugsmes treniņos.
Banāli būs, ja
sacīšu, ka ikvienā cilvēkā ir milzu potenciāls un resursi,
kurus jāizmanto, lai attīstītu savus talantus un radītu. Tikpat
saprotami ikvienam ir tas, ka vecāki ir savu bērnu „miera osta”,
iedvesmotāji, robežu noteicēji, atbalstītāji utt. utml. To visu
mēs visi zinām.
Mīļie, tad no kurienes rodas tas, ko bērni saka par vecākiem: „viņi netic, ka es vispār kaut ko varu”; „viņi vispār neklausās, ko es saku”; „viņiem nekad nav laika”; „viņš mani vispār neredz”; „es viņam vispār nekas neesmu”; „priekš kam man stāstīt, tāpat teiks, lai daru tā, kā viņa domā”.
Un pēc mirkļa mazais cilvēks zīmē savu ģimeni ar lielajiem burtiem „ES JŪS MĪLU”.
Nu kaut kas te neiet kopā! Šķiet, ka parādās tāda kā „kļūda savienojumā” ar nosaukumu „nav dzirdams”.
Tiek sacīts, ka cilvēkiem nepatīk, ka kāds dod padomus. Nē, gluži otrādi, cilvēkiem tas patīk, jo nav jāuzņemas atbildību par to izpildi; lai atbild tas, kurš padomu dod! Tādēļ nedošu padomu, tik uzrakstīšu man pašai vērtīgu šķietam jautājumu:
Kad es pēdējo reizi apzināti veltīju laiku savam bērnam, ar patiesu interesi jautāju „Kā tu jūties? Par ko domā? Ko tu jūti?” un KLAUSĪJOS un DZIRDĒJU atbildes?